Egils Lukjanskis: Atliktais laiks

Stāsts par vienkārša rakstnieka dzīvi.

Neliela anotācija:

Grāmatā tiek aprakstīta pavisam vienkāršs un nelaimīgs tēla dzīves posms, bet tā pamatā visu laiku tiek apspēlētas filozofiskie pamatjautājumi: kas ir laiks, kāda ir mūsu dzīves jēgas, kas ir nāve un vai no tās būtu jābaidās un citi jautājumi.

Stāsts ir par kādu rakstnieku - Regnāru Brintu. Liekas, viņam patīk tas, ko viņš dara, bet viņš to nedara naudas dēļ, ko viņš tik ļoti nicina. Kļuvis par pesimistu tāpēc, ka bieži vien viņa daiļrades pielūdzējas iemīlas viņa tēlos, nevis viņā, tomēr bija kāda aktrise, ko viņš apprecēja. ā bija Baiba Līce - naiva un jauna aktrise. Naiva taja ziņā, ka bija izplānojusi tik idillisku dzīvi ar Regnāru, ka tas sabruka acu mirklī... kā kāršu namiņš. Tam visam, protams, sekoja šķiršanās, ko Regnārs īpaši nepārdzīvoja... Viņa dzīve bija kā zem lupas - viņu nepārtraukti traucēja, žurnālisti, redaktori, režisori...sievietes... Viņš nolēma to visu mainīt - viņš nolēma no tā visa aizbēgt. Atstāt visu kā ir un noslēpties no tā visa, kas tomēr viņam neizdodas. Laikam vienīgā iespēja noslēpties ir aiziet no šīs pasaules...

"Pasteidzies, svešais! Meitenei var pietrūkt pacietības, un viņa aizies, kā aiziet viss uz šīs pasaules."

"- Kāpēc tu pieņēmi pseidonīmu?

- Varbūt tas bija mans pirmais mēģinājums aizbēgt pašam no sevis?"

Manas pārdomas:

Šī grāmata man atgādina tādu slavenību dzīvesstāstu: visi viņus apbrīno, bet neviens nekad necenšas viņos ieklausīties. Pielūdzēji ir kā traki pēc viņiem, bet vai kāds viņus saprot? Ar laiku slavenības sajūk prātā, bet neviens to pat nepamana. Cik drausmīgs liktens.

Šī grāmata lika domāt vairāk arī par laiku, kas mums atvēlēts un ko mēs varam izdarīt mums atvēlētajā laikā. Mēs mūžīgi kaut ko atliekam uz vēlāku laiku, bet, kad pienāks šis "vēlākais laiks"?

...Jo mēs visi taču kaut kādā veidā uz šīs zemes atstāsim sava laika zīmes - šodienas liecības, šodienas pierādījumus, šodienas pieredzi.

Un reizēm klusi jāpiedauza zvanam, lai sadzird mūsu saprāts. Maigi un iejūtīgi jāpieskaras cilvēciskajām jūtām. Un katram no lauka jānoveļ savs akmens. Tad, to visu saliekot kopā, cilvēks varbūt varētu arī apjaust mūsu dzīves jēgu.

Aizbēgt. Atteikties. Aizmirst. Viss ir daudz sarežģītāk. Un nevar rokā saturēt vēju. Un nevar otrreiz uzraut jau reiz izdegušu sērkociņu. Un nevar dzīvi pilnībā atkal sākt no jauna. Un nevar aizbērgt ne no cilvēkiem, ne no sevis.

Kur ir patiesība, kā un ar kādiem līdzekļiem mūsu laime ir izkaļama?

"Vai mani darbi tik līdzīgi man pašam? Varbūt darbs ir pats cilvēks?"