Pasaulslavenā citātu autora Paulu Koelju viena no spilgtākajām grāmatām.
Neliela anotācija:
Grāmaa stāsta pār kādu jaunu slovēnieti - Veroniku, kurai līdz balkvēle apnikusi ierastā rutīna un viņa, lai neapgrūtinātu citus, izdomā veikt pašnāvību ar ļoti lielu miegazāļu daudzumu. Tomēr šis mēģinājums izrādās neveiksmīgi. Viņu atrod kāda no klostera māsām un neļauj vinai iemigt mūžīgajā miegā.
Tam protams bija attiecīgas sekas - viņa nonāca Viletē. Trakonams, kurā daži ļaudis uzturējās pat tad, kad bija izārstējušies (vai tur nonāca nemaz tādi nebūdami), jo tur viņi varēja būt tādi, kādi viņi ir - mazliet traki.
Kādu vakaru Veronika saprata, ka šajā dziednīcā nav nekādu robežu, un mēnesnīcas gaismā viņa sāka spēlēt klavieres - viņa tās iemīlēja acu mirklī un notis no viņas pirkstiem nolasījās nevainojamā melodijā. To pamanīja arī kāds puisis - šizofrēniķis Eduards. Un, tā kā Veronika juta dzīvi ar jaunu pieplūdumu, viņa atļāvās viņā iemīlēties.
Viņi abie viens otrā neprātīgi iemīlējās un aizbēga no Viletes. Bet kāpēc Veronika ļāvās iemīlēties, jo tās reizēm tācu ir tik sāpīgas un sirdi plosošas sajūtas? - viņai bija atlicis dzīvot nedēļu...kā ārsti to bija noteikuši...
Bet kurš gan šajā pasaulē, kur ikvienam visiem spēkiem ir jācīnās par izdzīvošanu, bija tiesīgs spriest labu vai sliktu par cilvēkiem, kas nolēmuši mirt?
-Ko nozīmē būt trakai?
Žēl, ka Allāhs, Jehova vai Dievs - vienalga kādā vārdā mēs viņu sauktu - nedzīvo mūsdienu pasaulē. Ja Viņš šeit dzīvotu, mēs joprojām atrastos Paradīzē, kamēr Tas Kungs svīzdams censtos tikt galā ar apelācijām, lūgumiem, prasībām, pavēlēm un labojumiem un neskaitāmās publiskās tiesas sēdēs pūlētos izskaidrot savu lēmumu izraisīt Ādamu un Ievu no Paradīzes par patvaļīgu tādas normas pārkāpumu, kam nav juridiska pamata: neēst no laba un ļauna atzīšanās koka.
Ja Tas Kungs gribēja, lai tā nenotiek, kāpēc Viņš šo koku iestādīja dārza vidū, nevis kaut kur aiz Ēdenes sienām? Ja Mari uzaicinātu aizstāvēt šo pirmo cilvēku pāri, viņa bez šaubīšanās apsūdzētu Dievu "administratīvā nevērībā", jo tas ne tikai izvēlējās nepiemērotu vietu koka audzēšanai, bet arī nenorobežoja to ar barjerām un brīdinājuma zīmēm, naparūpējās kaut vai par minimālām drošības garantijām, tādejādi ikvienu garāmgājēju pakļaujot neparedzamām briesmām.
Manas pārdomas:
Paulu Koelju ir, tā teikt, autors dzīves gudrībām, kas sapiestas patīkamos citātos. Teiksim tā, "Veronika grib mirt" ir viens šo dzīves gudrību sējums - šoreiz par dzīves baudīšanu. Uzskatu, ka šī ir viena no viņa labākajām grāmatām - pat spilgtāka par izslavēto "Alķīmiķi". Grāmata lika tik daudz domāt par dzīvotprasmi, dzīvotgribu un arī likumiem, ko Dievs (vai kāds augstāks spēks) mums uzlicis. Šajā grāmatā citāti runā skaļāk par jebkādām pārdomām.
...nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien.
...dzīvot - tas nozīmē gaidīt izdevīgu brīdi, lai rīkotos.
...cilvēku saprašanai ir robežas.
...dzīve - traģēdija, kurā viss atkārtojas un katra diena ir mats matā līdzīga pārējām.
Tikai katrs pats zināja savu ciešanu lielumu, spēja to novērtēt, vai viņa dzīvei ir jēga vai nav.
...kļūt par mākslinieku - tas ir taisnākais ceļš pretim pamestībai un nabadzībai.
"...Parasti cilvēki nomirst tieši tad, kad to vismazāk gaida."
-Ikviens, kas dzīvo pats savā pasaulē, ir traks. Vārdu sakot, cilvēki, kas atšķiras no citiem.
...īsta mīlestība mainās reizē ar laiku...
"Atvadīties. Tas bija grūts uzdevums: reiz nonācis psihiatriskajā slimnīcā, cilvēks ātri pierada pie vāprātīgo pasaulē valdošās brīvības un kļuva no tās atkarīgs. Nekāda atbildība vairs nav jāuzņemas, nav jācīnās par dienišķo maizes kumosu un jāuztraucas par pasaulīgām iekdienas problēmām. Stundām ilgi vari apcerēt kādu gleznu vai ķimerēties ap nieka figūriņu. Uz visu skatīties caur pirkstiem, galu galā cilvēks ir garīgi slims."
Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.
Cilvēki nekad nemācās no dzirdētā, viņiem pašiem viss jāpiedzīvo.
Vājprāts - tā ir nespēja nodot citiem savas domas.
...mēs visi - tā vai citādi - esam traki.
"Labākais veids, kā izkļūt sveikā, ir dalīties atbildībā."
"...Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir."
Cilvēki nenovērtē savu laimi.
Viņu nesapratīs, un tādēļ vien varēja justies lepns. Galu galā šāda cena bija jāmaksā visiem ģēnijiem.
...divi vissmagākie pārbaudījumi garīgās attīstības ceļā - pacietību gaidīt īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā.
-...Beidz vienreiz domāt, ka esi kādam ceļā, ka tu traucē cilvēkus, kas tev līdzās! Ja kādam kaut kas nepatīk, lai sūdzās! Bet, ja sūdzēties nepietiek drosmes, - tā ir viņa paša vaina!
Kas ir cieņa? Tā ir vēlēšanās, lai visi tevi uzskata par labu cilvēku ar nevainojamu uzvedību, par tādu, kas mīl savu tuvāko.
-...tagadne ir vienīgais, kas mums pieder, un īsa tā ir visiem.
-...palieciet jukuši, bet uzvedieties kā normāli ļaudis! Riskējiet būt atšķirīgi, bet mācieties sev nepievērst uzmanību!
"Tā ir jaunība, kas pati sev nosprauž robežas un nejautā, vai ķermenis spēs to izturēt. Un ķermenis spēj."
...likumi tiek pieņemti ķildu uzturēšanai, nevis to novēršanai un sarežģījumu risināšanai.
Šo grāmatu ieteiktu izlasīt, jo šo patiešām vērtīgo citātu šeit nav mazums.
