Sjūzena Keja: Fantoms

Operas spoka dzīvesstāsts.

Īsa anotācija:
Šī grāmata stāsta par Operas spoku pirms tas bija par tādu kļuvis - tā bērnību, jaunību, pusmūžu un arī nāvi. Tā stāsta par ģenialitāti, ko aizēno ārējā čaula - iedzimtā kroplība. Biogrāfisks stāsts par leģendu. Jau agrā bērnībā Operas spoks jeb Ēriks kļūst patstāvīgs - tas dodas bēgļa gaitās un savā dzīvē piedzīvo daudz dažādu interesantu, tomēr ļoti traumējošu lietu, piemēram, tas nokļūst čigānu rokās un tiek turēts būrī, kā izklaides objekts, ko citi zākā un apmētā ar akmeņiem. Un visa viņa dzīve paiet grūtsirdībā un mokās, tomēr savu ģenialitāti viņš varēja izpaust Operas nama celtniecībā un arī turpmākajā tā apraudzīšanā, uzdodoties par slaveno Operas Fantomu. Viņš zināja, ka viņam ir mūžam jābūt vienam, tomēr viņš slepus mīlēja kādu meiteni vārdā Kristīne, kurai mācīja dziedāt un vēlējās to padarīt par primadonnu uz visas pasaules skatuves. Tomēr tam bija kāds šķērslis, kāda parādība, kas novērsa viņas domas - viņa bija iemīlējusies kādā puisī - Raulā. Gan Ēriks, gan Rauls cīnījās par Kristīni, tomēr Ēriks šo cīņu bija daļēji zaudējis, jo Kristīne zem savas sirds nēsāja Ērika, nevis Raula bērnu, kas Raulam par Ēriku atgādināja visu atlikušo mūžu.

Manas domas:
Šī grāmata ir ļoti spilgts un atmiņā paliekošs stāsts par to, ka ārējā čaula cilvēkiem vienmēr būs svarīgāka par cilvēka ģenialitāti un iekšējo pasauli. Izlasot šo grāmatu un arī vēlreiz pārlasot, saprotu, cik ļoti vientulība "saēd" un tai pat laikā "būvē" cilvēku ar citādu skatu punktu uz dzīvi, pasauli un apkārtējiem cilvēkiem.

"Patiesu skaistumu cilvēka apziņa reizēm uztver pat ļoti sāpīgi."

-"Neaizej! Nepamet mani vienu tumsā."
-"Tu nebūsi tumsā," maigi sacīju."Redzi, es atstāju tev sveci."
Bet, viņu uzlūkodama, sapratu, ka pat ar piecdesmit svecēm nepietiktu. Tumsa, no kuras viņš baidījās, bija viņa paša dvēselē, un visa pasaules gaisma būtu par vāju, lai viņu no tās atbrīvotu.

-"Vai gribat zināt, kādēļ šī maska?"
-"..Neviens iedzimts defekts, lai arī cik nopietns un nenovēršams, nebūtu slēpjams tik primitīvā veidā." 

"..sapņi ir vienīgais viņa dzīves piepildījums."

 -"Skaties, tu esi arī tur! Tātad spogulis spēj uzburt arī ko skaistu.
-"Tā nav burvestība, Ērik. Katrreiz, kad kāds veras spogulī, viņš skata vienīgi savu attēlu un neko vairāk... Spogulim nav varas radīt to, kā nav."

"Mērķis attaisno līdzekļus."

 "Cilvēki nīst to, no kā baidās - bet baidās no tā, ko nesaprot."

"..viss pasaulē ir sadalīts pāros.."

"Nav grūti dzīvot cietsirdībā un naidā; toties pārāk liels slogs rādījās pēkšņā apziņa, ka visi citi var kļūt laimīgi, bet es ne ar vienu no saviem talantiem pat nespēju pierādīt, ka esmu cilvēciska būtne."

"Nāve bija vienīgā vara, bet es - tās dedzīgs, pakalpīgs sabiedrotais."

"Garlaicības priekšnosacījumi ir muļķība un slinkums."

"Spogulis spēj nogalināt."

"Katru kaislību var pārvarēt, ja tikai ir griba tikt ar to galā."

"Vainas apziņa tiešām ir skumjākā no visām cilvēka izjūtām."

"Katram ir sava cena."

"..nožēla ir ļoti spēcīga inde, tā spēj izmainīt un izkropļot katra likteni, līdz atliek vienīgi rūgtums un izmisums."

"Būt par krāpnieku ir nogurdinoša sajūta: vispirms šķiest enerģiju, dodot sāpīgus solījumus, tad pašam mocīties nevarības dusmās."

"Ja pret lietu vairs nespēj izturēties vienaldzīgi, tad zini, ka kļūsti vecs."

 "Lai arī kurp šis ceļš vestu, tagad mums abiem tas nepielūdzami bija izmērojams līdz galam."

"Mīlestība ir daudz cietsirdīgāka par zinātni."

Frederiks Beigbeders: 99 franki jeb 14.99 €

Grāmata par reklāmbiznesu.

Īsa anotācija:
Šajā grāmatā aprakstīts, kā darbojas reklāmas bizness. "Tiek atsegti pārējie 70% aizberga." Tas nav daiļliteratūras romāns. Šī grāmata atklāj to, ko cenšas slēpt no apkārtējās vidusmēra sabiedrības un kā reklāmas cenšas radīt negatīvu ietekmi uz mūsu psihi. Kā rakstījis pats autors: "Grāmatā aprakstīta brīnišķā mūsdienu reklāmas pasaule, kurā tērē miljardiem eiro, lai cilvēkiem, kuriem nav tam nepieciešamo līdzekļu, radītu vēlmi iegādāties lietas, kas tiem nav vajadzīgas."

Manas pārdomas:
Grāmata liek aizdomāties arī ikdienā, vai tas, ko mēs pērkam, mums patiešām ir vajadzīgs un atrast starp vajadzīgo un patīkamo līdzsvaru. Grāmatā tika atspoguļotas arī daudzas diezgan šokējošas lietas, kas maina visu reklāmbiznesa pievilcīgo tēlu. Ja esat redzējuši filmu "Ko vēlas sievietes?", un esat pievērsuši uzmanību tās darbības norises vietai, kas ir kā fons, tad aptuveni saprotat par ko ir runa, tikai, protams, filmā tas viss ir pasniegts ne tik dramatiski un šokējoši, kā tas ir realitātē. Varbūt arī tas viss liekas daudz šokējošāk, jo autors šo grāmatu rakstījis, kā ieroci, lai viņš tiktu atlaists. Un tomēr, nē - ja jau šī pasaulīte ir tik brīnišķīga, kāpēc pats autors, kas strādājis reklāmbiznesā ilgu laiku, vairs to nespēj izturēt? šeit daži spilgti citāti:

"...kokaīns ir "rūpju aizgaiņātājs", kā teicis Freids."

"Ja kāds lasa tikai pašnāvnieku darbus, viņš lasa daudz."

"...sīkums kļūst vērtīgs, kad nekam citam vairs nav jēgas."

"Lai reklāmbiznesā tiktu uz priekšu, ir jabūt ienaidniekam, ko samīt; var gluži vai apjukt, ja pēkšņi ir laupīts tik nepieciešamais dzinulis."

"Ja vīrieši nodara sievietēm tik daudz sāpju, tad noteikti tāpēc, ka viņas ir tik skaistas, kad raud."

"Kas pārvērš trūdos pasauli? Kas ir šie ļaunie? Serbi? Krievu mafija? Islāma fundamentālisti? Kolumbiešu narkokarteļi? Tie visi ir tikai peramie zēni! Tieši tāpat kā "žīdu masonu sazvērestība" trīsdesmitajos gados! Lēdij, Makintoš, vai saprotat, uz ko es tēmeju? Mūsu peramais zēns esat jūs. Ik vienam no mums uz šīs planētas ir jāazinās savas rīcības sekas."

 "Pašreizējai pasaulei nav alternatīvas."

"Pasakas par princesēm vienmēr beidzas ar šādiem vārdiem: "Un viņi dzīvoja laimīgi, un viņiem bija daudz bērnu." Beigas. Mums nekad nestāsta par to, kas notiek pēc tam..." 

Paulu Koelju: Veronika grib mirt

Pasaulslavenā citātu autora Paulu Koelju viena no spilgtākajām grāmatām.

Neliela anotācija:

Grāmaa stāsta pār kādu jaunu slovēnieti - Veroniku, kurai līdz balkvēle apnikusi ierastā rutīna un viņa, lai neapgrūtinātu citus, izdomā veikt pašnāvību ar ļoti lielu miegazāļu daudzumu. Tomēr šis mēģinājums izrādās neveiksmīgi. Viņu atrod kāda no klostera māsām un neļauj vinai iemigt mūžīgajā miegā.

Tam protams bija attiecīgas sekas - viņa nonāca Viletē. Trakonams, kurā daži ļaudis uzturējās pat tad, kad bija izārstējušies (vai tur nonāca nemaz tādi nebūdami), jo tur viņi varēja būt tādi, kādi viņi ir - mazliet traki.

Kādu vakaru Veronika saprata, ka šajā dziednīcā nav nekādu robežu, un mēnesnīcas gaismā viņa sāka spēlēt klavieres - viņa tās iemīlēja acu mirklī un notis no viņas pirkstiem nolasījās nevainojamā melodijā. To pamanīja arī kāds puisis - šizofrēniķis Eduards. Un, tā kā Veronika juta dzīvi ar jaunu pieplūdumu, viņa atļāvās viņā iemīlēties.

Viņi abie viens otrā neprātīgi iemīlējās un aizbēga no Viletes. Bet kāpēc Veronika ļāvās iemīlēties, jo tās reizēm tācu ir tik sāpīgas un sirdi plosošas sajūtas? - viņai bija atlicis dzīvot nedēļu...kā ārsti to bija noteikuši...

Bet kurš gan šajā pasaulē, kur ikvienam visiem spēkiem ir jācīnās par izdzīvošanu, bija tiesīgs spriest labu vai sliktu par cilvēkiem, kas nolēmuši mirt?

-Ko nozīmē būt trakai?

Žēl, ka Allāhs, Jehova vai Dievs - vienalga kādā vārdā mēs viņu sauktu - nedzīvo mūsdienu pasaulē. Ja Viņš šeit dzīvotu, mēs joprojām atrastos Paradīzē, kamēr Tas Kungs svīzdams censtos tikt galā ar apelācijām, lūgumiem, prasībām, pavēlēm un labojumiem un neskaitāmās publiskās tiesas sēdēs pūlētos izskaidrot savu lēmumu izraisīt Ādamu un Ievu no Paradīzes par patvaļīgu tādas normas pārkāpumu, kam nav juridiska pamata: neēst no laba un ļauna atzīšanās koka.
Ja Tas Kungs gribēja, lai tā nenotiek, kāpēc Viņš šo koku iestādīja dārza vidū, nevis kaut kur aiz Ēdenes sienām? Ja Mari uzaicinātu aizstāvēt šo pirmo cilvēku pāri, viņa bez šaubīšanās apsūdzētu Dievu "administratīvā nevērībā", jo tas ne tikai izvēlējās nepiemērotu vietu koka audzēšanai, bet arī nenorobežoja to ar barjerām un brīdinājuma zīmēm, naparūpējās kaut vai par minimālām drošības garantijām, tādejādi ikvienu garāmgājēju pakļaujot neparedzamām briesmām.

Manas pārdomas:

Paulu Koelju ir, tā teikt, autors dzīves gudrībām, kas sapiestas patīkamos citātos. Teiksim tā, "Veronika grib mirt" ir viens šo dzīves gudrību sējums - šoreiz par dzīves baudīšanu. Uzskatu, ka šī ir viena no viņa labākajām grāmatām - pat spilgtāka par izslavēto "Alķīmiķi". Grāmata lika tik daudz domāt par dzīvotprasmi, dzīvotgribu un arī likumiem, ko Dievs (vai kāds augstāks spēks) mums uzlicis. Šajā grāmatā citāti runā skaļāk par jebkādām pārdomām.

...nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien.

...dzīvot - tas nozīmē gaidīt izdevīgu brīdi, lai rīkotos.

...cilvēku saprašanai ir robežas.

...dzīve - traģēdija, kurā viss atkārtojas un katra diena ir mats matā līdzīga pārējām.

Tikai katrs pats zināja savu ciešanu lielumu, spēja to novērtēt, vai viņa dzīvei ir jēga vai nav.

...kļūt par mākslinieku - tas ir taisnākais ceļš pretim pamestībai un nabadzībai.

"...Parasti cilvēki nomirst tieši tad, kad to vismazāk gaida."

-Ikviens, kas dzīvo pats savā pasaulē, ir traks. Vārdu sakot, cilvēki, kas atšķiras no citiem.

...īsta mīlestība mainās reizē ar laiku...

"Atvadīties. Tas bija grūts uzdevums: reiz nonācis psihiatriskajā slimnīcā, cilvēks ātri pierada pie vāprātīgo pasaulē valdošās brīvības un kļuva no tās atkarīgs. Nekāda atbildība vairs nav jāuzņemas, nav jācīnās par dienišķo maizes kumosu un jāuztraucas par pasaulīgām iekdienas problēmām. Stundām ilgi vari apcerēt kādu gleznu vai ķimerēties ap nieka figūriņu. Uz visu skatīties caur pirkstiem, galu galā cilvēks ir garīgi slims."

Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.

Cilvēki nekad nemācās no dzirdētā, viņiem pašiem viss jāpiedzīvo.

Vājprāts - tā ir nespēja nodot citiem savas domas.

...mēs visi - tā vai citādi - esam traki.

"Labākais veids, kā izkļūt sveikā, ir dalīties atbildībā."

"...Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir."

Cilvēki nenovērtē savu laimi.

Viņu nesapratīs, un tādēļ vien varēja justies lepns. Galu galā šāda cena bija jāmaksā visiem ģēnijiem.

...divi vissmagākie pārbaudījumi garīgās attīstības ceļā - pacietību gaidīt īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā.

-...Beidz vienreiz domāt, ka esi kādam ceļā, ka tu traucē cilvēkus, kas tev līdzās! Ja kādam kaut kas nepatīk, lai sūdzās! Bet, ja sūdzēties nepietiek drosmes, - tā ir viņa paša vaina!

Kas ir cieņa? Tā ir vēlēšanās, lai visi tevi uzskata par labu cilvēku ar nevainojamu uzvedību, par tādu, kas mīl savu tuvāko.

-...tagadne ir vienīgais, kas mums pieder, un īsa tā ir visiem.

-...palieciet jukuši, bet uzvedieties kā normāli ļaudis! Riskējiet būt atšķirīgi, bet mācieties sev nepievērst uzmanību!

"Tā ir jaunība, kas pati sev nosprauž robežas un nejautā, vai ķermenis spēs to izturēt. Un ķermenis spēj."

...likumi tiek pieņemti ķildu uzturēšanai, nevis to novēršanai un sarežģījumu risināšanai.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt, jo šo patiešām vērtīgo citātu šeit nav mazums.

Marks Tvens: Toma Sojera piedzīvojumi.

Klasika, kas neprasa liekus komentārus.

Neliela anotācija:

Šis Marka Tvena stāsts ir par kādu zēnu Tomu Sojeru - piedzīvojumu meklētāju. Šajā stāstā apvienojas mazu zēnu piedzīvojumu kāre ar pirmās mīlestības uzplaiksnījumu.

Toms Sojers ir mūžīgs piedzīvojumu meklētājs un sastop sev līdzīgos. Viens no tiem ir Haklberijs Fins.

Viņu piedzīvojumiem nebija gala - viss sākās jau ar to, ka viņi abi kādā pusnaktī devās uz kapsētu, un šī piedzīvojuma mērķis bija dabūt no Haka pirkstiem nost kārpas, kas bija izdarāms pilnmēness pusnaktī dodties uz kapsētu pie kāda ļaundara kapa, kad nelabie nākot pakaļ viņa garam, tad ir jākliedz buramvārdi un jāsviež tiem pakaļ beigts kaķis un kārpas pazūdot. Šī nevainīgā piedzīvojuma rezultātā, viņi kļuva par acu lieciniekiem kādai baisai slepkavībai. Viņi nosvērējās, ka nevienam par to nestāstīs. Tomēr tas ir tikai viens no viņu kopīgajiem piedzīvojumiem.

Kādā citā reizē viņi kopā ar vēl kādu zēnu (Džo Hārperu) nodomā kļūt par jūras laupītājiem un devās uz neapdzīvotu salu, kur nodzīvoja pāris dienas. Visa mazā pilsētiņa bija sacelta kājās un jau domāja, ka zēni miruši, tomēr, negaidīts notikumu pavērsiens - viņi ieradās baznīcā tieši uz savām bērēm. Un kurš gan nespēs atcerēties slaveno Toma Sojera sētas balsināšanu, kad viņš to padarīja par izklaidi un visi pilsētiņas zēni rāvās, lai tikai varētu balsināt sētu. Veinvārdsakot, Toms vienmēr ir bijis attapīgs un sirds dziļumos jauks zēns, kas vienmēr gribēja izdarīt kā labāk, tomēr sanāca kā vienmēr.

Manas pārdomas:

Klasisks piedzīvojumu stāsts, tomēr šis stāsts lika padomāt arī par atsevišķām frāzēm, kas tāja izskanēja. Šī grāmata bija pārpilna ar dažādiem piedzīojumiem un tā ne mirkli nelika garlaikoties. Tā lika aizdomāties arī par tā laika māņticības un aprobežotības līmeni, kas valdīja sabiedrībā (grāmata sarakstīta 1876. gadā) un par tā laika ekonomisko situāciju.

Ja tajā laikā 12 tūkstši dolāru bija neiedomājami liela nauda, ar kuru varēja dzīvot zaļi līdz pat savam mūža noslēgumam, tad tagad 12 tūkstoši dolāru ir katra sevis cienoša amerikāņa divu vai trīs gadu peļņa.Tomēr arī tajā laikā bija diezgan līdzīgs viedoklis par dažādām fundamentālām vērtībām.

"Kas savu bērnu mīl, tas to pārmāca."

"Viņš izvilka savus dārgumus un sāka tos aplūkot - salauztas rotaļlietas, stikla un marmora bumbiņas un dažādi nieki - varbūt pietiekami, lai apmainītos ar darbiem, bet nepietiekami, lai nopirktu kaut pusstundu brīvības."

"Un tu nekad nenožēlosi, ka esi tā pūlējies tos iemācīties, jo zināšanas ir visvērtīgākā manta pasaulē - tās padara cilvēkus lielus un labus, un arī tu kādreiz būsi liels un labs cilvēks."

"Redzi, Tom, būt bagātam nav tik patīkami, kā to mēdz domāt. Tas nozīmē rūpes un raizes, tas nozīmē svīst un svīst, un vēlēties, kaut tu labāk būtu miris. Šīs drēbes man ir piemērotas, šī muca arī, un es tās nekad neatstāšu."

"Manās acīs viss ir krāms, ja nav iegūts ar pūlēm."

Egils Lukjanskis: Atliktais laiks

Stāsts par vienkārša rakstnieka dzīvi.

Neliela anotācija:

Grāmatā tiek aprakstīta pavisam vienkāršs un nelaimīgs tēla dzīves posms, bet tā pamatā visu laiku tiek apspēlētas filozofiskie pamatjautājumi: kas ir laiks, kāda ir mūsu dzīves jēgas, kas ir nāve un vai no tās būtu jābaidās un citi jautājumi.

Stāsts ir par kādu rakstnieku - Regnāru Brintu. Liekas, viņam patīk tas, ko viņš dara, bet viņš to nedara naudas dēļ, ko viņš tik ļoti nicina. Kļuvis par pesimistu tāpēc, ka bieži vien viņa daiļrades pielūdzējas iemīlas viņa tēlos, nevis viņā, tomēr bija kāda aktrise, ko viņš apprecēja. ā bija Baiba Līce - naiva un jauna aktrise. Naiva taja ziņā, ka bija izplānojusi tik idillisku dzīvi ar Regnāru, ka tas sabruka acu mirklī... kā kāršu namiņš. Tam visam, protams, sekoja šķiršanās, ko Regnārs īpaši nepārdzīvoja... Viņa dzīve bija kā zem lupas - viņu nepārtraukti traucēja, žurnālisti, redaktori, režisori...sievietes... Viņš nolēma to visu mainīt - viņš nolēma no tā visa aizbēgt. Atstāt visu kā ir un noslēpties no tā visa, kas tomēr viņam neizdodas. Laikam vienīgā iespēja noslēpties ir aiziet no šīs pasaules...

"Pasteidzies, svešais! Meitenei var pietrūkt pacietības, un viņa aizies, kā aiziet viss uz šīs pasaules."

"- Kāpēc tu pieņēmi pseidonīmu?

- Varbūt tas bija mans pirmais mēģinājums aizbēgt pašam no sevis?"

Manas pārdomas:

Šī grāmata man atgādina tādu slavenību dzīvesstāstu: visi viņus apbrīno, bet neviens nekad necenšas viņos ieklausīties. Pielūdzēji ir kā traki pēc viņiem, bet vai kāds viņus saprot? Ar laiku slavenības sajūk prātā, bet neviens to pat nepamana. Cik drausmīgs liktens.

Šī grāmata lika domāt vairāk arī par laiku, kas mums atvēlēts un ko mēs varam izdarīt mums atvēlētajā laikā. Mēs mūžīgi kaut ko atliekam uz vēlāku laiku, bet, kad pienāks šis "vēlākais laiks"?

...Jo mēs visi taču kaut kādā veidā uz šīs zemes atstāsim sava laika zīmes - šodienas liecības, šodienas pierādījumus, šodienas pieredzi.

Un reizēm klusi jāpiedauza zvanam, lai sadzird mūsu saprāts. Maigi un iejūtīgi jāpieskaras cilvēciskajām jūtām. Un katram no lauka jānoveļ savs akmens. Tad, to visu saliekot kopā, cilvēks varbūt varētu arī apjaust mūsu dzīves jēgu.

Aizbēgt. Atteikties. Aizmirst. Viss ir daudz sarežģītāk. Un nevar rokā saturēt vēju. Un nevar otrreiz uzraut jau reiz izdegušu sērkociņu. Un nevar dzīvi pilnībā atkal sākt no jauna. Un nevar aizbērgt ne no cilvēkiem, ne no sevis.

Kur ir patiesība, kā un ar kādiem līdzekļiem mūsu laime ir izkaļama?

"Vai mani darbi tik līdzīgi man pašam? Varbūt darbs ir pats cilvēks?"

Halēds Hoseinī: Tūkstoš sauļu mirdzums

Smags, tomēr piesātināts stāsts ar visspilgtākajām emocijām: dusmas, bailes, gribasspēks, mīlestība.

Neliela anotācija:
Darba galvenā vadlīnija it divu afgāņu sieviešu (Marjamas un Leilas) dzīvesstāsti, kas savijās kopā, lai cīnītos pret drausmajiem "dzīves sitieniem" - gan fiziski, gan morāli.
15 gadu vecās Marjamas māte izdarīja pašnāvību, bet tēvs bija liekulis, kas pat nespēja savai ārlaulības meitai izrādīt mīlestību un pēc nedēļas viņu izprecināja vismaz 20 gadus vecākam vīrietim(Rašīdam), bet vai kāds klausījās, cik ļoti Marjamai sāpēja? Vai kāds maz centās sadzirdēt viņu? Nē... jo musulmaņu ticība paredz to, ka sieviete ir kājslauķis, kas drīkst vienīgi būt mājkalpotāja... un, protams, arī vīriešu pēcnācēju radītāja. Kad Rašīds vēlējās, lai Marjama viņai pagādā bērnus, viņai tas neizdevās... ar laiku Rašīds pret Marjamu kļuva arvien neiecietīgāks un dusmas izgāza pār viņu fiziski...
Arī Leila savus vecākus zaudēja ļoti agri, kādā noklīdušas raķetes sprādziena laikā... Viņa bija fiziski salauzta, tomēr tad viņas liktenis savienojās ar Marjamas likteni - Lailu uzņēma Marjamas un Rašīda mājās, lai Lailu apkoptu, tomēr par visu šai dzīvē ir jāmaksā - Leilai nācās kļūt par Rašīda otru sievu, kaut arī Leilas lielā mūža mīlestība bija kāds cits... Kāds, kas kopā ar vecākiem bija aizbēdzis no Afganistānas, par kuru Leilai atgādināja bērns, ko viņa nesāja zem sirds... Leilu piemeklēja līdzīgs liktenis kā Marjamu, tomēr Leila radīja divus brīnišķīgus pēcnācējus: Azīzu un Zalmaju... Viņa bija laimīga, neskatoties uz visām dzīves pārestībām, skatoties Azīzā, kas viņai tik ļoti atgādināja Tarīgu...Tomēr liktens ar viņu atkal izspēlēja ļaunu joku - viņai nācās Azīzu ievietot bāreņu namā, jo Rašīds bija zaudējis darbu... Tas saulauza viņas sirdi...
Kādu dienu notika kas negaidīts - Leilu bija uzmeklējusi viņas lielā mīlestība (Tarīgs), kuru viņa neatpazina... Tomēr pēc laika, kad viņš viņu apciemoja atkārtoti, viņa viņu pazina, tomēr nespēja izrādīt fizisku tuvību... tomēr Rašīds, par šādu izdarīmu, metās virsū Leilai un žņaudza viņu līdz...līdz Marjama viņu apturēja... Tikai pēc laika viņas saprata to, ka tā ir pati lielākā laime, ko varēja vēlēties - viņas bija brīvas!
Viņu ceļi atkal šķīrās - Leila devās kopā ar berniem uz Tarīgu uz Pakistānu, bet Marjamu sagaidīja šo ilgo moku atsvabināšana - nāvessods...

"Šis ir stāsts par upuriem, kuri nepieciešami, lai saglabātu cerības un prieku, un par mīlestības spēku, kas pārvar bailes. Patiešām izcili."
/New York Daily News/

Manas pārdomas:
Šis darbs lika domāt par to, cik daudz mēs būtu gatavi atdot, lai dzīvotu ne uz pusi tik labos apstākļos, kā mēs... Cik daudz mēs esam gatavi pārciest, lai dzīvotu? Cik spēcīgi mēs esam, lai nepakristu dzīves grūtajos ceļos un tur arī nepaliktu... Cik spēcīga ir mūsu mīlestība, kurai ticam? Vai tāda maz ir?
Ja man būtu, jāsalīdzina tas, cik daudz es un šīs sievietes ir atdevušas, lai vienkārši dzīvot, pat precīzāk būtu teikt "eksistētu", tad teikšu tā, es nespētu pat ne uz pusi pārciest tik daudz emocionālas traģēdijas, cik tas bija jūtams šajā grāmatā. Es nespētu pārciest pat trešo daļu no visas fiziskās pārestības, ko izcieta viņas.
Cik grūti ir pārdzīvot to, ka teik atņemts pats dārgākais... Tas viss bija jūtams tik ļoti šai grāmatā, cik to nebiju jutusi nevienā citā...
Vai mūsu sabiedrībā ir jūtama tāda ticība mīlsetībai, kāda tā bija Leilai? Droši vien, lielākajā daļā gadījumu tā tas nebūtu, jo bieži vien cilvēki iemīlas, bet tikpat ātri šī kaislības uguns apdziest... Leilai tas viss bija stipri citādāk. Tā bija īsta mīlestība, kas pārvar visu... kas spēj glābt šo pasauli... Un ne jau kari vai varmācība ir pareizais veids, kā pārvaldīt šo pasauli, bet gan mīlestība. Mīlestība, kas spēj pārvarēt jebkādu ļaunumu šajā pasaulē.

"Viss, kas cilvēkam dzīvē ir jāpārcieš, nekas nav tik mokošs kā vienkārša gaidīšana."