pirmdiena, 2011. gada 1. augusts

Marks Tvens: Toma Sojera piedzīvojumi.


Klasika, kas neprasa liekus komentārus.

Neliela anotācija:
Šis Marka Tvena stāsts ir par kādu zēnu Tomu Sojeru - piedzīvojumu meklētāju. Šajā stāstā apvienojas mazu zēnu piedzīvojumu kāre ar pirmās mīlestības uzplaiksnījumu.
Toms Sojers ir mūžīgs piedzīvojumu meklētājs un sastop sev līdzīgos. Viens no tiem ir Haklberijs Fins.
Viņu piedzīvojumiem nebija gala - viss sākās jau ar to, ka viņi abi kādā pusnaktī devās uz kapsētu, un šī piedzīvojuma mērķis bija dabūt no Haka pirkstiem nost kārpas, kas bija izdarāms pilnmēness pusnaktī dodties uz kapsētu pie kāda ļaundara kapa, kad nelabie nākot pakaļ viņa garam, tad ir jākliedz buramvārdi un jāsviež tiem pakaļ beigts kaķis un kārpas pazūdot. Šī nevainīgā piedzīvojuma rezultātā, viņi kļuva par acu lieciniekiem kādai baisai slepkavībai. Viņi nosvērējās, ka nevienam par to nestāstīs. Tomēr tas ir tikai viens no viņu kopīgajiem piedzīvojumiem.
Kādā citā reizē viņi kopā ar vēl kādu zēnu (Džo Hārperu) nodomā kļūt par jūras laupītājiem un devās uz neapdzīvotu salu, kur nodzīvoja pāris dienas. Visa mazā pilsētiņa bija sacelta kājās un jau domāja, ka zēni miruši, tomēr, negaidīts notikumu pavērsiens - viņi ieradās baznīcā tieši uz savām bērēm. Un kurš gan nespēs atcerēties slaveno Toma Sojera sētas balsināšanu, kad viņš to padarīja par izklaidi un visi pilsētiņas zēni rāvās, lai tikai varētu balsināt sētu. Veinvārdsakot, Toms vienmēr ir bijis attapīgs un sirds dziļumos jauks zēns, kas vienmēr gribēja izdarīt kā labāk, tomēr sanāca kā vienmēr.

Manas pārdomas:
Klasisks piedzīvojumu stāsts, tomēr šis stāsts lika padomāt arī par atsevišķām frāzēm, kas tāja izskanēja. Šī grāmata bija pārpilna ar dažādiem piedzīojumiem un tā ne mirkli nelika garlaikoties. Tā lika aizdomāties arī par tā laika māņticības un aprobežotības līmeni, kas valdīja sabiedrībā (grāmata sarakstīta 1876. gadā) un par tā laika ekonomisko situāciju.
Ja tajā laikā 12 tūkstši dolāru bija neiedomājami liela nauda, ar kuru varēja dzīvot zaļi līdz pat savam mūža noslēgumam, tad tagad 12 tūkstoši dolāru ir katra sevis cienoša amerikāņa divu vai trīs gadu peļņa.Tomēr arī tajā laikā bija diezgan līdzīgs viedoklis par dažādām fundamentālām vērtībām.

"Kas savu bērnu mīl, tas to pārmāca."
"Viņš izvilka savus dārgumus un sāka tos aplūkot - salauztas rotaļlietas, stikla un marmora bumbiņas un dažādi nieki - varbūt pietiekami, lai apmainītos ar darbiem, bet nepietiekami, lai nopirktu kaut pusstundu brīvības."
"Un tu nekad nenožēlosi, ka esi tā pūlējies tos iemācīties, jo zināšanas ir visvērtīgākā manta pasaulē - tās padara cilvēkus lielus un labus, un arī tu kādreiz būsi liels un labs cilvēks."
"Redzi, Tom, būt bagātam nav tik patīkami, kā to mēdz domāt. Tas nozīmē rūpes un raizes, tas nozīmē svīst un svīst, un vēlēties, kaut tu labāk būtu miris. Šīs drēbes man ir piemērotas, šī muca arī, un es tās nekad neatstāšu."
"Manās acīs viss ir krāms, ja nav iegūts ar pūlēm."

piektdiena, 2011. gada 3. jūnijs

Egils Lukjanskis: Atliktais laiks

Stāsts par vienkārša rakstnieka dzīvi.

Neliela anotācija:
Grāmatā tiek aprakstīta pavisam vienkāršs un nelaimīgs tēla dzīves posms, bet tā pamatā visu laiku tiek apspēlētas filozofiskie pamatjautājumi: kas ir laiks, kāda ir mūsu dzīves jēgas, kas ir nāve un vai no tās būtu jābaidās un citi jautājumi.
Stāsts ir par kādu rakstnieku - Regnāru Brintu. Liekas, viņam patīk tas, ko viņš dara, bet viņš to nedara naudas dēļ, ko viņš tik ļoti nicina. Kļuvis par pesimistu tāpēc, ka bieži vien viņa daiļrades pielūdzējas iemīlas viņa tēlos, nevis viņā, tomēr bija kāda aktrise, ko viņš apprecēja. ā bija Baiba Līce - naiva un jauna aktrise. Naiva taja ziņā, ka bija izplānojusi tik idillisku dzīvi ar Regnāru, ka tas sabruka acu mirklī... kā kāršu namiņš. Tam visam, protams, sekoja šķiršanās, ko Regnārs īpaši nepārdzīvoja... Viņa dzīve bija kā zem lupas - viņu nepārtraukti traucēja, žurnālisti, redaktori, režisori...sievietes... Viņš nolēma to visu mainīt - viņš nolēma no tā visa aizbēgt. Atstāt visu kā ir un noslēpties no tā visa, kas tomēr viņam neizdodas. Laikam vienīgā iespēja noslēpties ir aiziet no šīs pasaules...

"Pasteidzies, svešais! Meitenei var pietrūkt pacietības, un viņa aizies, kā aiziet viss uz šīs pasaules."

"- Kāpēc tu pieņēmi pseidonīmu?
- Varbūt tas bija mans pirmais mēģinājums aizbēgt pašam no sevis?"

Manas pārdomas:
Šī grāmata man atgādina tādu slavenību dzīvesstāstu: visi viņus apbrīno, bet neviens nekad necenšas viņos ieklausīties. Pielūdzēji ir kā traki pēc viņiem, bet vai kāds viņus saprot? Ar laiku slavenības sajūk prātā, bet neviens to pat nepamana. Cik drausmīgs liktens.
Šī grāmata lika domāt vairāk arī par laiku, kas mums atvēlēts un ko mēs varam izdarīt mums atvēlētajā laikā. Mēs mūžīgi kaut ko atliekam uz vēlāku laiku, bet, kad pienāks šis "vēlākais laiks"?

...Jo mēs visi taču kaut kādā veidā uz šīs zemes atstāsim sava laika zīmes - šodienas liecības, šodienas pierādījumus, šodienas pieredzi.
Un reizēm klusi jāpiedauza zvanam, lai sadzird mūsu saprāts. Maigi un iejūtīgi jāpieskaras cilvēciskajām jūtām. Un katram no lauka jānoveļ savs akmens. Tad, to visu saliekot kopā, cilvēks varbūt varētu arī apjaust mūsu dzīves jēgu.

Aizbēgt. Atteikties. Aizmirst. Viss ir daudz sarežģītāk. Un nevar rokā saturēt vēju. Un nevar otrreiz uzraut jau reiz izdegušu sērkociņu. Un nevar dzīvi pilnībā atkal sākt no jauna. Un nevar aizbērgt ne no cilvēkiem, ne no sevis.

Kur ir patiesība, kā un ar kādiem līdzekļiem mūsu laime ir izkaļama?

"Vai mani darbi tik līdzīgi man pašam? Varbūt darbs ir pats cilvēks?"

ceturtdiena, 2011. gada 2. jūnijs

Halēds Hoseinī: Tūkstoš sauļu mirdzums


Smags, tomēr piesātināts stāsts ar visspilgtākajām emocijām: dusmas, bailes, gribasspēks, mīlestība.

Neliela anotācija:
Darba galvenā vadlīnija it divu afgāņu sieviešu (Marjamas un Leilas) dzīvesstāsti, kas savijās kopā, lai cīnītos pret drausmajiem "dzīves sitieniem" - gan fiziski, gan morāli.
15 gadu vecās Marjamas māte izdarīja pašnāvību, bet tēvs bija liekulis, kas pat nespēja savai ārlaulības meitai izrādīt mīlestību un pēc nedēļas viņu izprecināja vismaz 20 gadus vecākam vīrietim(Rašīdam), bet vai kāds klausījās, cik ļoti Marjamai sāpēja? Vai kāds maz centās sadzirdēt viņu? Nē... jo musulmaņu ticība paredz to, ka sieviete ir kājslauķis, kas drīkst vienīgi būt mājkalpotāja... un, protams, arī vīriešu pēcnācēju radītāja. Kad Rašīds vēlējās, lai Marjama viņai pagādā bērnus, viņai tas neizdevās... ar laiku Rašīds pret Marjamu kļuva arvien neiecietīgāks un dusmas izgāza pār viņu fiziski...
Arī Leila savus vecākus zaudēja ļoti agri, kādā noklīdušas raķetes sprādziena laikā... Viņa bija fiziski salauzta, tomēr tad viņas liktenis savienojās ar Marjamas likteni - Lailu uzņēma Marjamas un Rašīda mājās, lai Lailu apkoptu, tomēr par visu šai dzīvē ir jāmaksā - Leilai nācās kļūt par Rašīda otru sievu, kaut arī Leilas lielā mūža mīlestība bija kāds cits... Kāds, kas kopā ar vecākiem bija aizbēdzis no Afganistānas, par kuru Leilai atgādināja bērns, ko viņa nesāja zem sirds... Leilu piemeklēja līdzīgs liktenis kā Marjamu, tomēr Leila radīja divus brīnišķīgus pēcnācējus: Azīzu un Zalmaju... Viņa bija laimīga, neskatoties uz visām dzīves pārestībām, skatoties Azīzā, kas viņai tik ļoti atgādināja Tarīgu...Tomēr liktens ar viņu atkal izspēlēja ļaunu joku - viņai nācās Azīzu ievietot bāreņu namā, jo Rašīds bija zaudējis darbu... Tas saulauza viņas sirdi...
Kādu dienu notika kas negaidīts - Leilu bija uzmeklējusi viņas lielā mīlestība (Tarīgs), kuru viņa neatpazina... Tomēr pēc laika, kad viņš viņu apciemoja atkārtoti, viņa viņu pazina, tomēr nespēja izrādīt fizisku tuvību... tomēr Rašīds, par šādu izdarīmu, metās virsū Leilai un žņaudza viņu līdz...līdz Marjama viņu apturēja... Tikai pēc laika viņas saprata to, ka tā ir pati lielākā laime, ko varēja vēlēties - viņas bija brīvas!
Viņu ceļi atkal šķīrās - Leila devās kopā ar berniem uz Tarīgu uz Pakistānu, bet Marjamu sagaidīja šo ilgo moku atsvabināšana - nāvessods...

"Šis ir stāsts par upuriem, kuri nepieciešami, lai saglabātu cerības un prieku, un par mīlestības spēku, kas pārvar bailes. Patiešām izcili."
/New York Daily News/

Manas pārdomas:
Šis darbs lika domāt par to, cik daudz mēs būtu gatavi atdot, lai dzīvotu ne uz pusi tik labos apstākļos, kā mēs... Cik daudz mēs esam gatavi pārciest, lai dzīvotu? Cik spēcīgi mēs esam, lai nepakristu dzīves grūtajos ceļos un tur arī nepaliktu... Cik spēcīga ir mūsu mīlestība, kurai ticam? Vai tāda maz ir?
Ja man būtu, jāsalīdzina tas, cik daudz es un šīs sievietes ir atdevušas, lai vienkārši dzīvot, pat precīzāk būtu teikt "eksistētu", tad teikšu tā, es nespētu pat ne uz pusi pārciest tik daudz emocionālas traģēdijas, cik tas bija jūtams šajā grāmatā. Es nespētu pārciest pat trešo daļu no visas fiziskās pārestības, ko izcieta viņas.
Cik grūti ir pārdzīvot to, ka teik atņemts pats dārgākais... Tas viss bija jūtams tik ļoti šai grāmatā, cik to nebiju jutusi nevienā citā...
Vai mūsu sabiedrībā ir jūtama tāda ticība mīlsetībai, kāda tā bija Leilai? Droši vien, lielākajā daļā gadījumu tā tas nebūtu, jo bieži vien cilvēki iemīlas, bet tikpat ātri šī kaislības uguns apdziest... Leilai tas viss bija stipri citādāk. Tā bija īsta mīlestība, kas pārvar visu... kas spēj glābt šo pasauli... Un ne jau kari vai varmācība ir pareizais veids, kā pārvaldīt šo pasauli, bet gan mīlestība. Mīlestība, kas spēj pārvarēt jebkādu ļaunumu šajā pasaulē.

"Viss, kas cilvēkam dzīvē ir jāpārcieš, nekas nav tik mokošs kā vienkārša gaidīšana."